Paaudžu paaudzes

Mazais Gvido pie mums ciemos nebrauca, tā vietā pie viņa devāmies mēs. Un labi, ka tā, jo citādi mēs taču nebūtu varējuši viņu nofotografēt uz koferīša. Kas tad koferītī ir tik īpašs? Par to, kā arī par to, kā radās mazuļa vārds, lai pastāsta Gvido mamma: “Gvido ieguvis savu vārdu par godu savam vecvectēvam Gvido – viedākajam, atraktīvākajam un jautrākajam opim, kādu nācies sastapt, kurš diemžēl gaidītā mazmazdēla nākšanu pasaulē nesagaidīja (divarpus mēnešus pirms Gvido dzimšanas opis mūs pameta)… bet mēs tik un tā esam laimīgi, ka opis paguva uzzināt, ka mums gaidāms dēliņš, kuru par godu viņam arī sauksim par Gvido. Ticam, ka opītis nolūkojas uz mazmazdēlu no mākoņa maliņas un ir viņa īpašais sargeņģelis. Čemodāniņš savukārt ir mantots no mana vecvectēva Miķeļa (Gvido vecvecvectēva), kas šobrīd kalpo nelielu mantu glabāšanai.”

Vecvectēva vārds, vecvecvectēva čemodāniņš…